Sveiks mans lasītāj! Šoreiz Tev pastāstīšu par savu piedzīvojumu akcijā, kas paredzēta 20 gadu jubilejai par godu “Baltijas ceļam”, kad notika fenomenāls gadījums, ka viena vienota cilvēku veidota ķēde veidojās no Tallinas Igaunijā cauri Rīgai Latvijā un galapunkts bija Viļņā, Lietuvā. Šis atceres pasākums tika nosaukts “Sirdspuksti Baltijai“.
Es ar saviem vecākiem pirms kādas nedēļas pieteicāmies šim skrējienam. Par mūsu kilometru izvēlējāmies Codes pagastu, jo tajā savulaik mana mamma pavadīja daļu savas bērnības. Ieradāmies apmēram 40 minūtes pirms paredzētā starta laika mūsu kilometram, kas bija apzīmēts ar numuru 449.kilometrs un tajā pēc tagadējiem datiem bija pieteikušies 60 skrējēji. Nelielu vilšanos piedzīvojām tad, kad meklējām šo 449.kilometru, jo tur kilometri bija ar numuriem, kas atrodas otrajā simtā, bet labi, ka pie kilometriem tika atzīmēts arī paredzētais starta laiks, tad nu ar vadījāmies pēc tā, jo mūsu starts bija paredzēts 14:50. Bet diemžēl tas ir maziņš akmens organizatoru lauciņā, jo mēs nebijām vienīgie, kas meklēja 449.kilometru.
Atrodoties mūsu starta vietā, pamazām ieradās pārējie skrējēji. Emocijas pozitīvas, visi smaidīgi par spīti tam ka sāka smidzināt lietus. Tuvojoties starta laikam garām pabrauca ātrā palīdzība, policijas ekipāža, kas lika visiem braucējiem apstāties ceļa malā un tālumā jau varēja manīt arī skrējējus, kurus pavadīja policijas ekipāža automašīnā un arī trīs ceļu policisti uz motocikliem. Cilvēki jau sāka pamazām sarosīties, nedaudz vēl iekustināt muskuļus un kaulus un tad jau arī skrējēju kolona bija klāt. No pavadošā busiņa tika dalītas akcijas “Sirdspuksti Baltijai” uzlīmītes, ko ašākie arī spēja paņemt un tad nu sākās skrējiens.
Tā kā pārāk fiziskas aktivitātes (izņemot pabraukāšanos ar riteni) nebiju veicis vismaz visu vasaru, domāju ka nebūs pārāk viegli to kilometru veikt, jo skrējiena temps bija samērā ātrs. Tomēr turējos līdzi tīri labi, tikai varēja sākt jau nedaudz just kājas un kilometru tomēr veicu godam un ar pozitīvām emocijām, jo arī nākamajā kilometrā gaidīja daudz skrējēju.
Tikuši atpakaļ līdz mūsu mašīnai, secinājām, ka radies azarts un gribās skriet vēl, jo atvelkot elpu radās enerģija no pozitīvajām emocijām. Tā nu nospriedām, ka brauksim līdz Iecavai un pievienosimies skrējienam tur. Ļoti veiksmīgi tikām garām skrējiena dalībniekiem, kas veica savu posmu un sagatavojāmies pievienoties skrējienam. Es aizgāju nedaudz tālāk no Iecavas robežas, jo gribējās pievienoties kilometra atzīmē. Sagaidot kolonu un sākot skriet, biju pozitīvi pārsteigts par to, ka skriešana padevās vieglāka, tas laikam tāpēc, ka cauri pilsētai skrēja ar nedaudz mazāku tempu. Iecavā, protams, bija daudz vairāk skrējiena dalībnieki. Veicot vienu kilometru sapratu, ka gribu turpināt skriet un to arī darīju, tā arī aizskrēju līdz Iecavas robežas beigām, apmēram laikam 3 kilometri. Pozitīvi bija tas, ka vienā krodziņā bija izlikuši ārā skandas (tumbas) un tad, kad garām devās skrējiens viņi atskaņoja superemocionālo dziesmu – Atmostas Baltija, kas bija “Baltijas ceļa” himna.
Pēc šī posma veikšanas secinājām, ka 3 lietas – labas lietas un atkal pabraucām garām skrējiena kolonai un pievienojāmies atkal uz vienu kilometru skrējienam.
Emocijas fantastiskas!!! Bija vērts doties no Liepājas un piedalīties šajā skrējienā.
Par vienotu Baltiju!!!
Un šeit bildītes:
-
-
Mūsu skrējiena sākuma punkts
-
-
Es pie kilometra sākuma
-
-
Mūsu posms skrējienā, acīgie ievēros, ka ir 2 Liepājas uzraksti uz mugurām, tie tad ir arī mani vecāki
-
-
Esmu noskrējis pirmo kilometru
-
-
Gaidot jauno posmu
-
-
Tuvojoties Iecavai
-
-
Skrienot savu pēdējo posmu
-
-
Skrējiens tuvojas un tūlīt pievienosimies, lai veiktu savu pirmo kilometru Baltijas vienotībai
Woolcan's Blog 